Smaržo majrozes un ceriņi.
Tikai vēji, kas četrreiz diennaktī nomainās, un atbilžu smiltis, kas aizķepē acis grauž.
Tu lēkšo kā grotesks, ievainots putns.
Slīdēt, tenterēt, skriet – līdzi aizdusā stāvi ceļa atzarā, kur kārna, zila lampa staba galā gaismo taku uz lēzeno, rāmi rimto pansiju Lāči
…
