Romāns izdots 1959.gadā un tas ir viņa pirmais darbs par latviešu leģionāriem.
Romāns sadalīts divpadsmit nodaļās, un katra nodaļa ataino vienu stundu no leģionāru pēdējiem dzīves mirkļiem. Darbība norisinās Vācijā, cietuma barakās, kur ieslodzīti četri latviešu leģionāri – Pēteris Laucis, Margonis Uiska, Oļģerts Laivenieks un Voldemārs Daugulis. Viņiem piespriests nāves sods. Voldemāra līgava Andra nevēlas to pieļaut, tāpēc lūdz palīdzību kādam nometnes mācītājam – Aleksandram Andžānam. Viņi dodas uz šīm barakām un tur tad arī norisinās romāna darbība, kuru vairāk var nosaukt par tādu kā atmiņas plūsmu, atmiņu kamolu, kurā satinas Andras atmiņas par viņas līgavaini Voldemāru, sauktu par Māri, par viņu abu satikšanos un arī šķiršanos. Otra sižeta līnija vijas ap mācītāju Andžānu, kas cenšas atbrīvot sagūstītos, cīnās par cilvēciskumu.
Andras atmiņu uzplaiksnījumus lieliski raksturo šis citāts: „..Tā viņa nosēdēja pusstundu, svārstīdamās starp snaudu un nomodu, nenoteiktām jūtām, neskaidrām domām un saraustītām atmiņām.” Šīs atmiņas paplašina telpu, ļauj spilgtāk ieraudzīt galveno varoņu īpašības, ļauj ielūkoties dzimtenes ainās kara laikā, bet tai pat laikā autors nemaz neraksta par pašu karu. Viņš necenšas attēlot sadursmes un kaujas, viņu interesē cilvēks kara apstākļos no psiholoģiskā viedokļa.
Romāna centrā, manuprāt, ir tieši šī mīlestība starp Andru un Māri, kura radusies, uzplaukusi kara laikā. …
