Aspazija savā dzejā ir izmantojusi vairākus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. Aprakstot dabu, izmantoti skaisti epiteti un personifikācijas: balts gulbis; dus saule; zelta rociņa (arī deminutīvs); lietutiņš nāk; sarkanas uguņu acis; aiztrīsošā sidrabstīga; dvēsele tvīkst un citas. Savā dzejā rakstniece izmantojusi simbolus: zilā puķe (ilgas); sarkanā puķe (kaislība) dzīves koks (mūžs); mirdzoša pērļu kārta (sapņi) un citi. Tiek lietotas arī metaforas: pusnakts rasa viņiem virsū guļ (grūtsirdība un pagurums); iznīcība spārnus pleš; manas puķes bez saules, bez ziedoņa nīkst (nepanesamā ikdiena, kas traucē dzīvi) un citas.
Šajā krājumā Aspazija runā par dzīvi, ko nespēj un negrib paciest, tā pārāk ilgi ir viņu ierobežojusi un apspiedusi. Viņa meklē glābiņu un iespēju dzīvot labāku dzīvi, sev piemērotāku. Viņa grib zināt, kur slēpjas dzīves jēga, ja tāda ir. Šie jautājumi iet cauri laikam, jo nevienam jau nav tās īstās atbildes. Un arī dzīve visiem nav tik brīnišķīga un nevainojama, dažkārt gribas izrauties un redzēt ko citu. Liriskā „es” pārdzīvojums skar ikkatru kādā dzīves posmā un no tā izbēgt nav iespējams.
…
