Senajā Grieķijā modes tendencēs valda mērķtiecība, organizētība, proporcionalitāte un simetrija. Kā Grieķijas arhitektūra, tā arī tērpā iezīmējās tempļu kolonām līdzīgas līnijas. Tika uzsvērta vienkāršība.
Grieķi noliedza kliedzošu ekstravaganci, kas traucētu harmonijai. Tērpu centās saskaņot ar cilvēka ķermeņa uzbūvi. Tā uzdevums bija ne tikai segt ķermeni, bet arī izcelt skaisto cilvēka augumā un formās, garīgo skaistumu.
Tika veidota harmoniski attīstīta personība, kuras ārējais veidols saskanētu ar personību un temperamentu. Tas ir viens no stila veidošanas pamatpostulātiem, un to aizsāka senajā Grieķijā. Tas arī noteica šīs zemes kultūras attīstību.
Grieķijai bija sava laikmeta skaistuma ideāls- saules dievs Apollons. Bija attīstīta ķermeņa kultūra. Modē nebija atsegtas pieres, toties grieķi centās pagarināt kaklu. Izmantoja parūkas, bizes un līdz mūsdienām pazīstamo „grieķu mezglu”.
Sievietes nesāja hitonu ar atloku, to veidoja šādi: taisnstūra audumam bija jābūt par 70- 80 centimetriem garākam nekā sievietes augums. Hitonu apjoza un nedaudz krokoja vidū vai visapkārt.
Spartas valstī visas jaunietes valkāja hitonu, kuru labajā pusē nesašujot atstāja vaļā, bet skaisti ielocīja. Šo hitonu- virs tērpu sauca par „peplosu”.
Dievieti Atēnu parasti attēloja peplosā.
Auguma daiļumu iezīmēja tērps kustībā, savukārt tērpa krokas uzsvēra kopējo harmoniju.
Grieķijā stingri ievēroja higiēnu, kā arī plaši lietoja smaržas un kosmētiku.…
