Eiropas Savienības sociālā politika un Eiropas Sociālais fonds

Eiropas Savienība (ES) neregulē katras dalībvalsts sociālo politiku, bet gan nosaka galvenās vadlīnijas un minimālos standartus. Laika gaitā ES dalībvalstis ir sākušas kopīgi risināt arvien vairāk sociālo problēmu, taču tiešs sociālais atbalsts dažādu pabalstu vai pensiju veidā joprojām ir katras dalībvalsts ziņā.1
ES sociālā politika aptver šādas jomas:
1.darba tiesiskās attiecības;
2.vienlīdzīga attieksme;
3.sociālais dialogs;
4.sociālā aizsardzība;
5.drošība un veselība darbā;
6.nodarbinātība.
Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 2.pantā starp citiem Kopienas uzdevumiem minēta arī nepieciešamība panākt augstu nodarbinātības un sociālās aizsardzības līmeni, sieviešu un vīriešu vienlīdzību, (..) paaugstināt dzīves līmeni un dzīves kvalitāti, kā arī panākt ekonomisku un sociālu kohēziju un solidaritāti starp dalībvalstīm” (saskaņā ar grozījumiem Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā, kas izdarīti ar Māstrihtas līgumu 1992.gadā un Amsterdamas līgumu 1997.gadā). Ņemot vērā šos uzdevumus, arvien vairāk palielinās ES loma sociālajā politikā, tomēr sākotnēji sociālās politikas attīstība ES līmenī nebija prioritāte.
Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā (parakstīts 1957.gadā) bija iekļauti panti par brīvas darbaspēka kustības nodrošināšanu un brīvību veikt uzņēmējdarbību. Tikai 1970.gadu sākumā Ministru padome pieņēma Sociālo pasākumu programmu, kuras prioritātes bija darba un dzīves apstākļu uzlabošana, darbinieku līdzdalība uzņēmumu vadīšanā, kā arī augstāka un kvalitatīvāka nodarbinātības līmeņa sasniegšana. Ievērojot šīs prioritātes, laika posmā no 1974. līdz 1986.gadam tika pieņemta lielākā daļa direktīvu, kuras skar darbinieku tiesību aizsardzības, darba drošības un higiēnas, kā arī dzimumu līdztiesības jomu.
Rodoties bažām, ka sociālās integrācijas process atsevišķās dalībvalstīs var pazemināt noteiktos sociālos standartus, Vienotajā Eiropas aktā (parakstīts 1986.gadā) pieņemtie grozījumi Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā noteica, ka, harmonizējot tiesību aktus, dalībvalstis tos var neīstenot vai īstenošanu atlikt, ja paredzētie pasākumi nacionālos standartus varētu pazemināt.…