Atkarībā no daiļdarba autora personības gan mīlestība, gan draudzība var tikt tēlotas kā dzīves vērtības, bet tikpat labi arī kā mazsvarīgas lietas. Andersena pasakās mīlestībai un draudzībai, viennozīmīgi, ir liela loma. Šīs jūtas ir daudzu pasaku pamatā vai arī atklājas kā blakus motīvs. Lasot H.K. Andersena pasakas var just neizsakāmu sirsnību, kas, manuprāt, atspoguļo paša rakstnieka personību. Iepazīstoties ar Andersena biogrāfiju, varu secināt, ka viņa dzīves gājums nav bijis viegls un, iespējams, ka cits cilvēks viņa vieta būtu kļuvis nomākts un tas arī izpaustos viņa daiļradē, taču acīmredzot mīlestība un sirsnība, kuru Andersens saņēma bērnībā no savas ģimenes, ir bijusi pietiekami stingrs pamats, lai nenolaistu rokas un dzīvē prastu nepazaudēt un sevī noturēt pozitīvismu, prasmi skatīties uz pasauli ar mīlestību.…
