Kāpēc Mihelsam ir/nav taisnība mūsdienu demokrātijas apstākļos?

Lasot Mihelsa darbu, kas rakstīts pagājušā gadsimta sākuma gados, var vilkt ļoti daudzas paralēles ar mūsdienām, ar mūsdienu demokrātiju, ar mūsdienu politiku pasaulē un arī konkrēti Latvijā. Mihelss izsaka daudzus apgalvojumus par vadonību, tās izcelšanos, iemesliem, vadoņa un masu attiecībām, parlamentiem, to attiecībām ar tautu un vispār par politikas procesiem un norisi. Manuprāt, Mihelsam ir taisnība mūsdienu demokrātijas apstākļos.
Mihelsa darbā ir minēti ļoti daudzi spilgti piemēri no dažādu Eiropas valstu pieredzes demokrātijā un politikā. Mihelss īpaši uzsver sociāldemokrātiskās vērtības. Darba pirmā daļa ir veltīta vadonības etioloģijai (sengrieķu aitiologia < aitia ‘cēlonis, iemesls’ + logos ‘mācība’) – tātad mācībai par vadonības iemesliem, cēloņiem. Jau darba ievadā Mihelss uzsver organizāciju nepieciešamību cilvēku dzīvē, arī politikā. Taču piebilst, ka organizācija būtībā palielina tieši vadoņa varu un līdz ar to samazina demokrātiju. Šim apgalvojumam varētu piekrist, jo organizācijai, bez šaubām, ir nepieciešama vadība. Paplašinoties organizācijai, palielinoties tās dalībnieku skaitam, organizācijas funkcijas kļūst daudz komplicētākas un vadonim ir jāprot un jāspēj šīs organizācijas vēlmes realizēt un pareizi "stūrēt" pašu organizāciju.
Mihelss runā par masu partijām. Mūsdienu demokrātijas apstākļos šāda parādība vairs nepastāv. Taču tas nenozīmē, ka apgalvojumi, kas izteikti šo masu partiju virzienā nav reducējami uz mūsdienām. Idejai par to, ka centralizācija (partijā vai jebkurā citā organizācijā) dod lēmumu pieņemšanas ātrumu, nevar nepiekrist. Tas ir skaidrs, ka vieglāk pārvaldīt lielas masas ir tad, ja ir kāds, kas tās pārvalda, kāds, kas spēj pieņemt lēmumus ātri un kvalitatīvi un tad tos noraidīt tālāk organizācijā.
Runājot par vadoņa ieradumtiesībām būt deleģētam, Mihelss saka, ka vadonis, kuram pastāv draudi netikt atkārtoti ievēlētam amatā (kurā viņš ir bijis pietiekami ilgu laiku un kuru tas sācis uzskatīt par savu privilēģiju), sāk izmantot līdzekļus (represālijas), lai panāktu sev tīkamu rezultātu. Kā vienu no šiem līdzekļiem Mihelss min demisijas draudus. Mūsdienās Latvijā ir bijuši vairāki demisijas gadījumi, taču es nedomāju, ka ar šādu paņēmienu kāda amatpersona ir centusies "iebiedēt" savus partijas biedrus, lai tie veiktu šai amatpersonai tīkamus lēmumus.…