| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 3 | |
| 1. | Spīdzināšanas jēdziena izpratne | 5 |
| 1.1. | Spīdzināšanas jēdziena izpratne vispārīgā aspektā | 5 |
| 1.2. | Spīdzināšanas jēdziena izpratne kriminālprocesuālajā aspektā | 9 |
| 2. | Spīdzināšanas vēsture | 11 |
| 3. | Krimināllikuma 130.1panta analīze | 19 |
| 3.1. | Krimināllikuma 130.1 panta vispārīgs raksturojums | 19 |
| 3.2. | Krimināllikuma 130.1 panta objekts | 20 |
| 3.3. | Krimināllikuma 130.1 panta objektīvā puse | 21 |
| 3.4. | Krimināllikuma 130.1 panta subjekts | 28 |
| 3.5. | Krimināllikuma 130.1 panta subjektīvā puse | 29 |
| Kopsavilkums | 32 | |
| Izmantotās literatūras un avotu saraksts | 33 |
2.SPĪDZINĀŠANAS VĒSTURE
Spīdzināšanas, cietsirdīgas, cieņu pazemojošas un nežēlīgas izturēšanās, kā arī nežēlīgu un cilvēku cieņu pazemojošu sodu aizliegums ir vairāku gadsimtu ilgušās tiesību normu attīstības rezultāts. Šādas darbības pastāvēja ilgi pirms cilvēces attīstības, proti, arī akmens laikmetā, tomēr tur tas tika darīts ar mērķi iebiedēt, pakļaut un nostādīt spīdzināmo zemākā pozīcijā, lai spētu to izmantot. Taču, laikam ejot, spīdzināšanas metodes attīstījās, kā arī mērķis, ar kādu tika izmantotas šādas darbības tika mainīts.
Taliona princips jeb ekvivalenta atmaksa par nodarīto ļaunumu (latīņu val.- lex talionis) senajos laikos reglamentēja atbildes reakciju uz :
1. likumpārkāpumu pārkāpumu izdarīšanu;
2. atriebību un iebiedēšanu, kas ilgus gadus tika uztvertas kā soda piemērošanas mērķis;
3. aizdomās turēto un apsūdzēto spīdzināšana, ko uzskatīja par piemērotu instrumentu kriminālprocesuālo pierādījumu gūšanai.
Šie principi darbojās līdz par apgaismības laikmetam, vēsturiski veidojot tos kontrapunktus, kas nodrošināja iespēju XX gadmisntā kategoriskā formā aizliegt spīdzināšanas, cilvēka cieņu pazemojošu izturēšanos, nežēlīgus un cilvēka cieņu pazemojošus sodus.
Vairumam tautu apsūdzēto spīdzināšana krimināprocesa ietvaros ir cietsirdība, kas iesvētīta ar paražām. Dažkārt spīdzināšanu izmantoja, pratinot arī lieciniekus, sevišķi vergus un dzimtcilvēkus.
…
Spīdzināšana kā parādība ir pastāvējusi jau no senajiem laikiem. Viduslaikos tā pastāvēja ar mērķi noskaidrot patiesību, tādēļ spīdzināšana bija kā viens no līdzekļiem, lai pratinātu aizdomās turamos, arī lieciniekus, ar mērķi panākt atzīšanos un noteiktu liecību sniegšanu. Tikai 21.gadsimtā Latvijas Republikas Krimināllikumā parādījās speciāla norma, kurā tiek atrunāts aizliegums par spīdzināšanas veikšanu. Ja spīdzināšanas rezultātā tikai nodarīti viegli, vidēji vai smagi miesas bojājumi, tad šo noziedzīgo nodarījumu kvalificē kopā pēc Krimināllikuma 125., 126. vai 130.panta, atkarībā no nodarītā kaitējuma smaguma pakāpes. Krimināllikuma 130.1pants tiek piemērotst tādos gadījumos, ja nav nodarīti viegli, vidēji vai smagi miesas bojājumi. Autore uzskata, ka ir nepieciešams veikt izmaiņas apskatāmā normatīvā akta redakciju, lai novērstu piemērošanas problemātiskumu. Pētāmais temats ir aktuāls, jo šādi noziedzīgi nodarījumi, proti, spīdzināšana, tika veikti iepriekš un ir sastopami arī mūsdienās, kā arī normatīvais akts, kurā ir atrunāts noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmju izklāsts, veicot likuma redakciju, stājās spēkā 2014.gada 29.oktobrī. Normatīvajam aktam, kurā ietilpst spīdzināšanas jēdziens, proti, likuma „Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 241. pants, ir nepieciešams veikt grozījumus, lai tas vairāk atbilstu mūsdienu laikam un to varētu vieglāk piemērot noteiktam noziedzīgajam nodarījumam. Šis temats darba autori ieinteresēja, jo šis temats ir maz pētīts, sakarā ar to, ka norma nesen stājās spēkā. Kā arī tiesu prakses, kas ir saistīti ar Krimināllikuma 130.1pantu vēl nav.
Darbā ir gramatikas kļūdas.
