Ilonas Leimanes romānā „Vilkaču mantiniece” nepārtraukti dominē naids un mīlestība. Dzimtas kā pretstati viens otram, tie nemitīgi meklēja ieganstu jaunam strīdam. Tomēr uz zemes pastāv lielāki un spēcīgāki spēki, kas uzveic naidu un aizspriedumus. Šos spēkus sevī atrada Alīna un Andrejs, kas stājās pretī Vilkaču lāstam.
Abu dzimtu mājas atradās viena otrai tik tuvu, ka saimnieki vienmēr zināja visu notiekošo kaimiņu pagalmā. Tik cieši dzīvojot, ar laiku Dievlodziņi redzēja, kā Vilkači kļūst bagātāki, veiksmīgāki un tos nepiemeklē nelaimes. Viņi zināja, ka Vilkaču sievas buras, tādēļ visu vēla uz viņām un pilsētā visiem stāstija par raganu burvestībām Vilkačos. Runas ātri izplatijās, un Vilkači kļuva par tumšu vietu. Visi baidījās no burvestībām un „ļaunās acs”. Vilkači vairs netika pieņemti sabiedrībā,visi no viņiem slēpās, aprunāja un apskauda. Ja ciematā notika nelaime, tad ļaudis visā vainoja Vilkačus un to burvestības. …
