Georgs Frīdrihs Hendelis

G. F. Hendelis ir tipiskākais baroka mūzikas pārstāvis, kurš (atšķirībā no Baha) atspoguļo savu laikmetu vairāk no laicīgā cilvēka skatu punkta.
18.gs. 1.pusē Eiropas mūzikā valda 2 žanri.
1) - savu uzvaras gājienu sāk opera. Iemesls - kastrātu skolas, kas ļoti aktīvi veidojās Itālijā, radās arī daiļdziedāšanas tehnika - bel canto. (H.laika ievērojamākie k. - Farinelli, Kafarelli.) Operai tolaik bija raksturīga liela greznība, monumentalitāte, bet tās galvenais "-" bija tāds, ka visa uzmanība tika pievērsta dziedātāju vokālo iespēju demonstrēšanai, nevis kāda mākslinieciska pārdzīvojuma radīšanai.
2) - aktuāla arī instrumentālā mūz., daudz orķ. darbu. Citu komp. daiļradē šis žanrs ir ļoti spožs, instrumenti maz individualizēti.
Itālijā operas žanra spilgtākais pārstāvis ir Džovanni Batista Pergolēzi (ievēr. darbi - opera "Kalpone-kundze", reliģ. satura darbs "Stabat mater"), bet instrumentālās mūz. - Domeniko Skarlati ( 1 no sonātes formas veidotājiem).
H. kā sava laika pārstāvis un sekotājs savas radošās darbības sākumposmā arī pievēršas šiem 2 žanriem, taču vēlāk virziens krasi mainās: sākumā H.raksta operas ar vēsturiskiem/mitoloģiskiem sižetiem, tēlo sadzīves ainas, bet dzīves otro pusi velta oratorijas žanram, centrā liekot Bībeles tematiku (atšķirībā no Baha, H. vairāk ir Bībeles notikumu ilustrators, nevis apcerētājs).
H.-i par savu komp. atzīst gan vācieši, gan angļi. Viņš ļoti agri nokļūst Itālijā, kur iepazīst turienes operu un uzraksta pirmās savējās, dažas izrādes arī iestudē. Pēc atgriešanās Vācija viņa darbus nepieņem, tāpēc H. diezgan ātri dodas uz Angliju. Operu sižetus viņš izvēlas savādāk, cenšas atspoguļot realitāti, bet Anglijas publika vēl nevar to saprast, tāpēc H. gan atver savu opernamu, taču 4 reizes bankrotē. Smagākais trieciens viņam ir 1728.g., kad blakus teātrī iestudē nenozīmīgu operu - H. plaģiātu (“Nabagu opera”). Tad H.pārtrauc darboties…