Nogurums un depresija

Nervozā anoreksija
Anoreksija ir ēstgribas zudums. Ir meitenes, kas vecumā no 15 līdz 20 gadiem apzināti samazina ēdiena devas, neuzrādot nekādus nopietnus iemeslus. Atsacīšanās ēst ir laidusi dziļas saknes; meitenes pārmērīgi lieto caurejas līdzekļus vai ēdienu slepus izvemj. Uztura nepietiekamība pamazām sāk izpausties ievērojamā novājēšanā. Dažos gadījumos sekas ir nāve (šķiet, slimniece to gribējusi). Šī slimība, jādomā, ir saistīta ar emocionālu reakciju. To reizēm konstatē zīdaiņiem, kad viņus atņem no krūts vai maina zīdītāju. Ar to dažkārt saslimst arī precētas sievietes pēc laulības konfliktiem. Tad sieviete patveras slimībā (vai ar slimību atriebjas), atsakoties no ēdiena vai arī izvemjot ieēsto barību. Ir gadus 4 vai 5 veci bērni , kas atsakās no ēdiena pēc brālīša vai māsiņas piedzimšanas. Šajā gadījumā izpaužas bailes tikt pamestam; bērns izraisa slimību, lai saglabātu vecāku uzmanību.
Bet kā ar meitenēm? Dažos gadījumos konstatē nepārvaramu kaunu, kas rodas reizē ar pubertāti. Sākas reliģiska vai seksuāla rakstura pašpārmetumi. Parasti to sekas ir sevis sodīšana – sev uzlikts miesas sods.
Citos gadījumos pubertāte un pusaudža gadi var izraisīt kaites, kas pastāvējušas latentā stāvoklī.
Reizēm anoreksija ir arī šantāža, kuras mērķis – saglabāt vecāku mīlestību nemainīgu. Tas ir infantilisma gadījums. Tāpat arī atsacīšanās no ēdiena (un slimība, kas no tā izriet) var konkretizēt atriebību pret vecākiem.
…