Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 02.02.2006.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Vidusskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
  • Referāts 'Naudas viltošana', 1.
  • Referāts 'Naudas viltošana', 2.
Darba fragmentsAizvērt

Jau Babilonijas valdnieka Hammurapi (valdīja 1792.- 1750.g.p.m.ē.) likumā ir teikts, ka naudas viltotājs tiek nodots nāvei. Taču tas neapslāpēja kāri pēc bagātības (viltojot naudu). Arī senajā Grieķijā naudas viltošana bija plaši izplatīta to liecina vārdi: “Labāk viltot monētu nekā patiesību.”, kuri bija iekalti Apolona svētnīcas sienā.
Tad arī radās īpašas metodes un paņēmieni monētu īstuma pārbaudei. Piemēram:
Ar nazi- atšķēla monētai daļiņu, jo noziedznieki parasti monētu pārklāja ar plānu sudraba kārtiņu. Taču naudas viltotāji atrada izeju.
Liekot uz zoba- sudrabs un zelts ir samērā mīksti metāli, tāpēc tajos palika zobu iespiedumi.
Metot pret akmeni- tīra un dzidra skaņa liecina par īstu monētu.

Izrakumos kādā vikingu apmetnes vietā Anglijā atrada senu Arābu monētu, kura bija prasmīgi viltota- izgatavota no vara un pārklāta ar sudrabu. Varbūt viņu rīcībā bija kāds īpašs paņēmiens viena metāla pārklāšanai ar otru bez elektrības. Vai arī pratuši apgūt galvanizācijas mākslu.
Domā, ka senās Romas ziedu laikos galvenais naudas viltošanas centrs atradies Ēģiptē. Tā tad Ēģiptē ieplūda ļoti daudz viltotas naudas.
Senajā Romā Nerons oficiāli atļāva viltot naudu, piejaucot sudrabam citus metālus līdz beigās piejaukumi sastādīja 90-95%. Valsts kasei tas, protams, bija izdevīgi, jo tāpat jau monētas nominālā vērtība bijusi nedaudz augstāka par metāla faktisko vērtību. Jāsaka, ka arī citas valstis sāka viltot naudu.…

Autora komentārsAtvērt
Atlants