Špikeris likumdošanā

Vides aizsardzības politikas attīstība Latvijā 20 gs. ir laiks, kad, zinātnes un tehnikas straujās attīstības rezultātā izveidojās lieli rūpniecības, transporta un citi saimnieciska rakstura objekti, kas sāka nodarīt aizvien lielāku kaitējumu dabai. Šajā laika posmā strauji attīstījās Vides aizsardzības normatīvā bāze, 1959. gadā tika pieņemts “Likums par dabas aizsardzību” – tas tikai daļēji attaisnoja lielās cerības, jo valsts iestādes nebija spējīgas novērst nesaimniecisko apiešanos ar dabas resursiem, kuriem nebija konkrēta īpašnieka. 1968. gadā, bija pilnīgāks nekā iepriekš aplūkotais, tomēr aizvien vēl turpinājās augsnes auglības pazemināšanās lauksaimniecībā, ūdens un gaisa piesārņojums un citi dabai kaitīgi procesi. Ar neatkarības atgūšanu, Latvijai radās iespēja izstrādāt un pieņemt jaunu, funkcionējošu ‘Likumu par vides aizsardzību’, kas tika realizēts 1991. gadā. Šis likums principiāli atšķīrās no iepriekš pieminētajiem ar to, ka tā centrā tika izvirzīts cilvēks ar savām vajadzībām un tiesībām dzīvot veselībai labvēlīgā dabas vidē, kuras kvalitāte jānodrošina valsts pārvaldes institūcijām. Likuma mērķis paredzēja izveidot tādu sabiedrības un dabas mijiedarbības mehānismuViens no galvenajiem dokumentiem starptautiskajā līmenī, kurš lielā mērā reglamentē Vides politiku Latvijā, ir 1992.gada ANO Riodeženeiro konferences Vispārējā deklarācija “Par vidi un ilgstošu attīstību”. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka deklarācijai ir tikai deklaratīvs raksturs. 1995.gadā parakstītais Eiropas līgums par asociācijas izveidošanu starp ES un Latviju. Saistībā ar šo dokumentu, pavisam tika izdalītas 10 vides politikas aktivitāšu jomas Latvijai ir saistošas arī ES direktīvas un dažādi noteikumi, kuri paredz pasākumus vides aizsardzības, kvalitātes un saglabāšanas jomā.…