M. Fuko darbs ļoti lielā mērā atspoguļojas mūsdienu sabiedrībā. Tas raisa pārdomas par to, cik ļoti šos mūsu ķermeņus spēj pārņemt vara, it īpaši politiskā vara. Katrs no mums tiek disciplinēts, uzraudzīts, likums mūs kontrolē. Pēc attiecīgā sociālā modeļa mūs grupē skolās, cietumos, slimnīcās un citur. Mēs esam padevīgi varas priekšā. Mūsu ķermeņi ir marionetes, atliek vien paraustīt aukliņu uz vienu vai otru pusi. Šī kontrole ir niansēta, uzmanīga, pārdomāta, jo vērā tiek ņemtas visas detaļas. Disciplīna ir tas, ko izstrādā attiecīgā vara. Padevīgajiem ķermeņiem ir jādara tas, ko liek, nepātrauktā ritmā, ar nepātrauktu uzmanību. Vara spēj nomainīt varu, tad tiek mainīti arī „spēles noteikumi”, taču padevīgajiem ķermeņiem ir jāpieņem jaunās varas disciplīnas. Netiek izcelts indivīds, personība ar savu raksturu vai identitāti, bet ir grupas kopums, kur varai ir svarīgi, lai tiktu pakļauti padevīgie ķermeņi. Dažkārt, disciplīna cilvēkiem ir laba iespēja sevi noturēt grožos. Ar disciplīnu ir iespēja gūt gan labus rezultātus, gan noturēt sevi noteiktos rāmjos. Disciplīna veicina mēŗķu augšanu, taču ir jāpadomā par to, kam mēs daram labumu – noteiktai varai vai paši sevi. Katram mums ir izvēle – būt padevīgam un pakļauties varas noteiktajiem likumiem vai gūt savu identitāti un tikt uzskatītiem par sabiedrībai nepiederošiem.…
