Darbība noris telpās, kas ir slēgtas, jo tas ir noprotams arī pēc dažu tēlu tramīgās sajūtas. Ik pa laikam tiek atvērtas vai atkal noslēgtas durvis un logi, kas ļauj uz laiku paplašināt telpas izjūtu, tā savienojot galveno darbības vietu ar ārpasauli.
Laiks, cik ilgi noris lugas darbība nav īsti skaidri noprotams. Jau lugas sākumā vectēvs ar trim meitām kavējas sarunās pie iedegtas lampas, kas, tuvojoties lugas finālam, pamazām dziest. Tas liek domāt par puskrēslu vai tumsu, kas valda ārpus mājas sienām. Uz to norāda arī neskaidrās ainas aiz loga, kur nevar īsti noprast, vai kāds nāk vai arī valda pilnīgs miers. Īsti skaidras nav arī ēnas.
Lugas darbības laiks visai tieši tiek sasaistīts ar laiku, kas nepieciešams, iespējams, eļļas lampas degšanai, satura izdegšanai. Manuprāt, to varētu asociēt ar cilvēka dzīvi, ritumu, kas neizbēgami tuvojas noslēgumam, izdzišanai.…
