Impresionisms kā mākslas virziens radās 19.gs. nogalē Parīzē. Šī virziena nosaukums sākumā radies kā nievājošs apzīmējums stilam, kurā strādāja gleznotāji Eduārs Manē, Klods Manē, Ogists Renuārs, Edgars Degā un vēl daži citi. Viņu gleznojumi ļoti atšķīrās no tālaika akadēmisko meistaru darbiem, jo radīja it kā šokējošas paviršības un nepabeigtības iespaidu: kaut kādi triepieni, pludinājumi, „nepareizs” krāsu lietojums, nepilnīgi iezīmētas sejas. Mākslas kritiķis Luijs Lerū, rakstot par K. Monē gleznu „impresija. Saullēkts” ,kurā tēlots miglā tīts rītausmas skats Havras ostā, pat ironizējis :” Impresija. Tapete savā embrionālajā stāvoklī ir daudz pabeigtāka.” Impresionistiem bija divas pamatvēlmes. Pirmkārt, attēlot reālo dzīvi {dažbrīd pat līdzīgi fotogrāfijai) – dažādu sabiedrības slāņu cilvēkus, galvenokārt bezrūpīgus un līksmus parīziešus. Otrkārt, gleznot brīvā dabā, kur saulstaru rotaļas gaismēnu spēles spēcīgi ietekmē redzamo priekšmetu krāsas, ēnojumus, aprises. …
