Sokrātu nodarbināja jautājums, kā cilvēks var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Šinī jautājumā kiniķi un stoiķi uzskatīja, ka cilvēkam jāatbrīvojas no materiālās greznības. Sokrāta skolnieks Aristips uzskatīja, ka cilvēka dzīves mērķim vajadzētu būt pēc iespējas pilnīgākas labsajūtas sasnigšana. Epikūrs tālāk attīstīja Aristipa baudu ētiku, viņa sacīto, ka “augstākais labums ir bauda”, un “lielākais ļaunums ir sāpes”. Vēl arī viņš apdomāja jautājumu par to, kas ir labāks – ātri sasniedzama īslaicīga bauda un grūtāk iegūstama ilgstoša, lielāka bauda. Tomēr Epikūrs ar vārdu “bauda”, nedomāja tikai par fizisku, bet arī par garīgu baudu. …
