Dzejolis Šķietami stāsta par daudzko - par sirdsapziņu, par pasaules gaišumu, par melošanu un nožēlošanu, bet patiesībā tas ir par pašu dzeju.
Autors raksta, ka dzeja ir ūdens, kurā mazgājas pasaule. Manuprāt, dzejolis ir par to, ko var pateikt dzejā un ko ar to var panākt, kā dzejā var nostāties pretī pasaulei un ar apgalvojumiem pierādīt, kas tajā īsti valda un kāpēc, arī kāpēc tā (kā ir) ir nepareizi. Turklāt ar dzejas vārdiem to var pateikt skaļi un skaidri, tā, lai visi lasītāji dzird, bet tomēr pārlieku neriskējot kādu aizskart tā, ka pašam vēlāk jānožēlo.
Patiesībā jau dzeja ir tikai neliels liriska darbs un arī dzejnieki ir cilvēki, bet viņi var, viņi spēj un drīkst "mazajā" dzejā izteikt savas "lielās" domas par to, ka varbūt pasaule ir vai nav tik gaiša, kā mēs par to domājam. Cik reižu dzejā nav rakstīts par sirdsapziņu, mirušu sirdsapziņu, bet tas tādēļ, lai rakstītu "parasto" dzeju, tādu, kādu šķiet raksta visi dzejnieki, bet dzejā parasti ir kāda dziļāka doma, kas to padara ne parastu, M. Melgalvs par sirdsapziņu raksta:
"Bet tas, ka viņa dus mirusi,
ir spoži un rūpīgi melots.
Un nevajag tūdaļ noticēt.
Un nevajag nožēlot.
[..] tas vajadzīgs,
lai mudīgi iejuktu pūlī..."…
