Lielmolekulārie savienojumi - šķiedras

Pirmās ķīmiskās šķiedras ieguva jau 19. gadsimtā, bet to plašāka rūpnieciskā ražošana sākās 20. gadsimta sākumā. Tagad ķīmisko šķiedru un to pavedienu ražošana ir izaugusi par varenu ķīmiskās rūpniecības nozari visā pasaulē. Ražot ķīmiskās šķiedras ir izdevīgi, jo tām nepieciešamās izejvielas ir lētas un ražošanā nav jāiegulda daudz darba.
Atkarībā no izejvielām, kas izlietotas ķīmisko šķiedru ražošanā, izšķir mākslīgās un sintētiskās šķiedras.
Ķīmiskās šķiedras sastāv no garām, elastīgām lineārām makromolekulu (lielmolekulu) virknēm.

Tās iedalās mākslīgajās un sintētiskajās šķiedrās (skatīt 1. zīmējumu).
Par mākslīgām sauc šķiedras, ko iegūst, pārstrādājot lielmolekulāras dabas vielas (koksnes un kokvilnas celuloze, piena, zemes riekstu, sojas u.c. olbaltumvielas).

Par sintētiskām sauc šķiedras, ko iegūst no sintētiskiem polimēriem, kas rodas mazmolekulāro savienojumu polimerizācijā vai polikondensācijā.
Kādas ir šķiedras?

Praktiski svarīgas šķiedru īpašības ir:
Elastība;
Izturība pret trūkšanu;
Izturība pret dilšanu;
Izturība pret burzāmību (gan sausā, gan slapjā veidā);
Izturība pret gaismas un atmosfēras iedarbību;
Ķīmiskā izturība;
Izturība pret mikroorganismu darbību;
Higroskopiskums1;
Šķiedras smalkums;
U. c.

Visas šīs īpašības mēra, izdalot gadījumos – sausā un slapjā veidā iegūtās, iespējams, vēl kādā citā veidā. Tās tiek apzīmētas ar dažādiem lielumiem, kas pārsvarā ietver to garumu, jo viena no svarīgākajām šķiedru īpašībām ir tieši izturība. Tātad, šķiedru izturību pret trūkšanu, piemēram, nosaka pēc tās garuma (km) pie kura tā trūkst sava svara iedarbībā. …