Tā, kā Gorbačovs izvērsa cīņu pret partiju, tā nespēja veikt reālas reformas, tā kā tā bija vienīgā, kas vēl varēja glābt situāciju. Gorbačova vēlme pēc radikālām reformām nevarēja notikt, tā kā valdības konsolidācija nevarēja notikt bez partijas autoritātes mazināšanas. Gorbačovs ar šo neapdomāto rīcību vājināja savu aizsardzību pret tiem oponentiem, kuru iestādes viņš mēģināja transformēt. Rezultātā mierīgā detotalizācijas ideja pārauga haotiskā, nekontrolētā procesā.
No tā var veikt secinājumu, ka totalitārā valsts sagrūst tiklīdz to cenšas reformēt, taču veicot ilgstošas, pakāpeniskas reformas ir iespējams panākt salīdzinoši mierīgu pāreju uz demokrātiju.
Pie sabrukuma var vainot arī to, ka komunistiskā ideoloģija radīja milzīgu etnisko un reliģisko vakuumu, kurš pēc pārbūves politikas ātri piepildījās. Padomju republikās saglabājās suverenitātes idejas vietējās birokrātijas instancē, plānošanas orgānos, kad parādījās apstākļi lai piepildītu tās ar nacionāli noskaņotu kontingentu tas arī tika izdarīts. Visbeidzot gadu desmitiem ilgā nekrievu disidentu nosūtīšana uz koncentrācijas nometnēm, izraisīja to, ka nometņu iekšienē pastiprināti radās valodas un kultūras glabātaji, nacionālisti, kas pēc to atbrīvošanas radīja starptautiskas organizācijas, kas vājināja PSRS politiku un veicināja nacionālu valstu veidošanos.
…
