Galvenā doma.
Edvarda un Bellas mīlestība ir kā visu viņu slēptāko sapņu piepildījums, tā ir sirdskaidra, patiesa un apvaldītas kaisles caurstrāvota, tā liek viņiem tiekties un ilgoties vienam pēc otra arvien vairāk un vairāk, tā liek aizmirst par visu un visiem uz pasaules. Tā vien šķiet, ka viņu laime ir likteņa lemta un turpināsies mūžīgi. Taču tad Edvards saprot, cik ļoti viņa eksistence apdraud šo neparasto meiteni, kas viņam dārgāka par paša laimi un dzīvību. Edvards aptver, ka viņa tuvums Bellai ik mirkli sagādā briesmas tādēļ viņam jāupurē abu mīlestība un Kalenu ģimenei jādodas prom, ļaujot meitenei dzīvot parastu cilvēka dzīvi. …
