“Latvijā par garīgi atpalikušu uzskata bērnu, kam psihiskās darbības ainā centrālo raksturojumu ieņem stabili, izteikti un neatgriezeniski intelektuālās darbības traucējumi, kas radušies organisku galvas smadzeņu darbības traucējumu rezultātā”1
Vai cilvēks ar garīgās attīstības traucējumiem ir personība? Cilvēku kā personību ir pētījušas un arī pašlaik pēta daudzas zinātnes: antropoloģija, socioloģija, filozofija, psiholoģija u.c. Tās visas izdara līdzīgu secinājumu: cilvēks ar garīgās attīstības traucējumiem arī ir personība, tikai, protams, ir jāņem vērā garīgās attīstības traucējumu pakāpe. Viņam ir jāieņem noteikta vieta sabiedrībā, jāapzinās savu esamību, jāspēj kontrolēt savu rīcību.
Katrs piedzimst kā individualitāte ar savām viņam vien raksturīgām fiziskām un garīgām iezīmēm. Cilvēks vienlaicīgi ir fiziska un garīga būtne. Psiholoģijā valda uzskats, ka personības veidošanās sākas jau agrā bērnībā- 2-4 gadu vecumā. No savas puses gribu piemetināt, ka man vispieņemamākais ir Valdorfskolas pamatlicēja Rūdolfa Šteinera antropozofiskais pasaules uzskats. Cilvēks ir garīga dievišķa būtne, kurš šajā pasaulē ienāk reinkarnācijas rezultātā, tātad neskaitāmas reizes, un katrā savā inkarnācijā nes līdzi karmu, labo un slikto darbu rezultātā nopelnīto šīszemes likteni.…
