Ir zināms, ka Šopēns ļoti agri sāka komponēt. Vesela virkne agrīno skaņdarbu tika publicēti pēc viņa nāves; daudzas kompozīcijas viņš pārveidoja un koriģēja, dzīvodams Parīzē, vairāki vēlāka laika darbi tika iespiesti pirms agrāk rakstītajiem – tas viss vairāk vai mazāk izpaužas komponista skaņdarbu hronoloģiskajā sarakstā. Taču aplūkotajam posmam būtisks ir tas, ka gandrīz bērnišķīgos sacerējumos, kur Šopēns vēl nedroši meklē ceļu, viņš gluži intuitīvi tiecas uz žanriem, tematiku un tēliem.
Saskaņā ar sen izveidojušos nacionālu tradīciju, ko pārstāv Ogiņskis, Kurpiņskis un Stefanijs, Šopēns rakstīja polonēzes un mazurkas. Vēl pirms konservatorijas beigšanas viņš sasniedza tādu pakāpi, kas vērtīgākajiem prātiem ļāva apsveikt viņa personā jauna ģēnija parādīšanos. Daudzo skaņdarbu vidū kas sacerēti no 1826. gada – 1828. gadam ar mūzikas nacionālo raksturu, ar izveidojušos rokrakstu un kolorīta svaigumu izceļas Variācijas par Mocarta tēmu op. 2.
Recenzēdams šīs variācijas, Šūmanis pavēstīja pasaulei par jauna ģēnija parādīšanos. Sev raksturīgā, savdabīgā literārā manierē viņš attēloja sanāksmi, kur norit dzīvas sarunas. Izsacīdams vārdus: „cepures nost kungi, - jūsu priekšā ir ģēnijs”! Eizēbijs noklāja mūsu priekšā kaut kādas notis. Nosaukums mēs nedrīkstējām lasīt.. „Tagad nospēlē”, teica Florestāns. Eizēbijs piesēdās pie klavierēm, bet mēs pret loga nišu atspiedušies,
klausījāmies... …
