Latvijā bija demokrātiskā iekārta, pēc kuras visi vadījās. 1934.gadā rodas valsts apvērsums, kura rezultātā 15.maijā Ministru prezidents – Kārlis Ulmanis – nodibina autoritāro režīmu Latvijā. Autoritārisms aiz sevis nesa politisko varas sistēmu, kuru Ulmanis vēlējās koncentrēt savās rokās. Šo savu politisko varu K.Ulmanis nerealizēja ar atklātiem ierobežojumiem pret tautu. Pārmaiņas Latvijas pārvaldē īstenojās bez pretestības.
Kārlis Ulmanis nesaņēma nekādu pretestību, vismaz ne tādu, kādu bija gaidījis. Tādēļ tika arestēti daudzi politiķi, valsts vīri vai vienkārši sabiedrības pilsoņi, kuri pēc Ministru prezidenta domām varētu apdraudēt autoritārismu un tā attīstību valstī. Protams, bija arī arestēti tie cilvēki, kuri patiesībā arī apdraudēja K.Ulmaņa plānus uz Latviju. Visi apcietinātie cilvēki atgriezās brīvībā pēc 6 mēnešu ieslodzījuma, tomēr K.Ulmanim ar to nepietika. 1938.gadā tika izveidots likums par „Kārtību un sabiedrisko drošību valstī”, kas sludināja to, ka apcietinātos pēc 6 mēnešiem, varēja atkārtoti ieslodzīt atkal uz 6 mēnešiem. Tas bija bezgalīgs aplis. …
