Tagad var runāt par otro kultūras teorijas nosacījumu: šī teorija nav prognostiska, vismaz šā vārda šaurakā nozīmē ne. Tiesa, klīniskā teorētisku formulejumu stilā darbs ar jēdzieniem notiek ar mērķi interpretēt lietas vai parādības, ar ko jau iznācis sastapties, nevis paredzēt ekspermentiālu manipulāciju iznākumu vai izdarīt deduktīvus slēdzienus par dažādu faktoru noteiktas sistēmas iespējamiem stāvokļiem nākotnē. Ta sgan nenozīmē, ka teorijai jāsaskan tikai ar pagajušām norisēm (vai, labāk sakot, tām jārada pārliecinošas interpretācijas); tai jāizdzīvo – intelektuali, arī saskaroties ar nākotnē paredzamām norisēm.
Kultūras analīze ir būtiski nepilnīga. Ļaunākais: jo dziļāka tā kļūst, jo nepilnīgāka top. Tā ir dīvaina zinātne, kuras visizteiksmīgākie apgalvojumi balstīti uz visgrīļīgākajiem pamatiem, zinātne, kurā kaut ko sasniegt kādas parādības izpētē nozīmē pastiprināt aizdomas – tiklab paša kā citu – ka tomēr to neaplūko pareizaja rakursā, un tas – ka arī jūtīgu cilvēku mocīšana ar ļoti aptuveniem jautajumiem – izsaka, ko nozīmē būt etnogrāfam.
…
