Trauksmes būtība un tās skaidrojošo teoriju analīze
Trauksme – emocionāls stāvoklis (bailes, nemiers, bažas), kas rodas neskaidru, nenoteiktu reālu vai iedomātu draudu iespaidā. Parasti trauksmi atšķir no bailēm, kas ir saistītas ar kādu konkrētu objektu vai cilvēku. Trauksme var būt situatīva un raksturot indivīda stāvokli kādā konkrētā brīdī un var būt personības īpašība (trauksmainība) kā pastāvīga nosliece pārdzīvot trauksmi gandrīz jebkurā situācijā [3;144].
Trauksmes jēdzienu psiholoģijā ieviesa Z.Freids ap 1890.gadu. Viņš uzskatīja, ka trauksme ir libido enerģijas sublimācijas sekas un tā rodas tad, kad libido enerģija neatrod izeju. Pēc neilga laika pētījumu rezultātā viņš nonāca pie secinājuma, ka šāds trauksmes izskaidrojums nav pareizs. Z.Freids pārskatīja savu teoriju pēc 30.gadiem un nonāca pie sekojoša secinājuma, ka trauksme ir Ego funkcija un tās uzdevums ir brīdināt cilvēku par tuvojošiem draudiem, kurus vajag vai nu sagaidīt vai arī no tiem bēgt. Vēl vēlāk viņš pārliecinājās par to, ka trauksme, kuras pirmsākums ir Super-ego, beigās pāraug nāves bailēs un gaidās par draudošo nosodījumu par pagātnes un pašreizējiem grēkiem…
