Jānis Jaunsudrabiņš ir viens no psiholoģiskā reālisma pārstāvjiem latviešu literatūrā. Literatūras vēsturē viņš ienāca un tautā pazīstams tapa ar 1896. Gadā radīto garo stāstu “Vēja ziedi”, kur iezīmējas gan romantisms, gan impresionisms un arī reālisms. Tas ir vienas vasaras mīlestības tēlojums, kur cieši savijās mīlestības un likteņa tēmas. Tas ir stāsts, kur izmantoti ir ne tikai galvenie kompozīcijas elementi (personas un notikumi), bet arī īpaši kompozīcijas paņēmieni, piem., trijstūra tēlojums, kā arī spilgti dabas un vides tēlojumi, kuriem ir būtiska nozīme darba atrisinājumā.
Vēstījums rit pirmajā personā, kas nosaka, ka visa darba centrā ir viens tēls. Caur Rasmas emociju un uztveres prizmu tiek attēloti gan notikumi, gan arī pārējie tēli. Autors arī portretē caur Rasmas uztveri: “Bāls, gandrīz balts, drūmu pieri, gariem, melniem, vecmodīgi apcirptiem matiem…Nē, ātrāk tas bija balināts čigāns.” Stāsta valoda-viegla, plūstoša, vienkārša un raita, kas rada darbam notiekošā gaišo un jaunības optimisma pilno noskaņu. Kā arī atspoguļo galvenā tēla vecumu.…
