Sociālais darbinieks nav brīnumdaris, viņš var tikai palīdzēt, ieteikt, ko darīt un kā rīkoties vecajam cilvēkam, taču viņš nevar izdarīt visu šī cilvēka vietā, tas nav arī viņa pienākums. Protams, ka ir daudz vecu cilvēku, kas uzskata, ka vairs neko nespēj un nepilda dotos norādījumus, taču tad sociālajam darbiniekam jāatrod, kā motivēt šos cilvēkus darīt kaut ko. Svarīgi, lai vecais cilvēks justu piederību sabiedrībai, lai spētu apzināties, ka viņš ir sociālās pasaules daļa un pieder tai.
Ja cilvēks vēlas saglabāt dzīvotspēju vecumā, viņam aktīvi jāpiedalās dažādās aktivitātēs – mazbērnu audzināšanā, politikā, sabiedrisko organizāciju darbībā, veselības nostiprināšanas programmas darbā, dārzā u.c.
Secinājumi
Veicot šo darbu es nonācu pie vairākiem, manuprāt, svarīgākajiem secinājumiem:
1. 60 – 70 gadi ir robeža, kurā cilvēks pārkāpj no vidējā dzīves posma uz vecāko dzīves posmu.
2. Veciem cilvēkiem ir ļoti svrīgi uzturēt fizisko un garīgo aktivitāti, lai vecumdienas būtu veiksmīgas.
3. Svarīgi, lai vecais cilvēks uzskatītu, ka šajā vecumā viņš ir cienījams un nav apgrūtinājums citiem.
4. Cilvēkam vecuma pieņemšana ir atkarīga no tā, kā viņš veidojis savu dzīvi līdz tam.
5. Sociālais darbinieks ir liels atbalsts veciem cilvēkiem, taču sociālais darbinieks var tikai palīdzēt vecajam cilvēkam, bet ne izdarīt visu paša vietā.
…
