Latvijas teritorijā no XI gs. līdz XIII gs. sākumam rdās agrīnie valstiskie veidojumi, kas pēc struktūras vēl nebija valstis īstā vārda nozīmē. Tiem trūka attīstīta valsts aparāta, kas būtu spējis izteikt un noformēt valdošās šķiras gribu rakstītos likumos. Tāpēc atsevišķos novados sabiedrības virslāņi ar savām karadraudzēm un dažādām sapulcēm uzturēja spēkā senās parašu tiesības, kas jau gadu simteņiem bija iesakņojušās tautas apziņā. Šīs parašu tiesības pielāgoja sabiedrības jaunajām vajadzībām, ievērojot valdošās šķiras intereses.
Latvijas seno iedzīvotāju parašu tiesības, cik zināms, nekad nav bijušas nedz sakopotas, nedz uzrakstītas. Šo tiesību elementi saglabājās tautas apziņā daudzus gadu simteņus kā nerakstītas tradīcijas.…
