Es nekad neesmu gribējusi dzīvot uz šīs zemes mūžīgi un nekad neesmu sapratusi tos, kas to gribētu. Nemirstībā es neredzu ne jēgas, ne progresa. Tā ir opozīcijā ar visvareno dabu, kurā viss mainās, progresē, mirst un atdzimst. Pieņemsim, ja pasaule būtu bezgalīga un cilvēki nemirstīgi, tad tā atgādinātu sasmacējušu dīķi. Esmu pārliecināta, ka vairākuma cilvēku dzīves kvalitāti tā neietekmētu. Dzērāji mūžīgi dzertu, darbaholiķi mūžīgi stādātu savās darbavietās, dažs labs pat mūžību neizmantotu, lai paceļotu pa pasauli vai radikāli mainītu savu dzīvi. Ārprāts, cik tas būtu apnicīgi! Zustu mirkļa vienreizīgums un dzīves neatkārtojamā garša. Censoņi un veiksminieki sasniegtu it visu, ko grib un nepaliktu vairs, ko vēlēties, bet neveiksminieki un kūtrie mūžīgi lādētu savu dzīvi, grimsot mūžīgās ciešanās.
Elles draudu spēks slēpjas tajā, ka cilvēkam sola mūžīgas ciešanas, bet paradīze kārdina ar mūžīgo laimi. Arī tam es neredzu jēgas. Bez sāpēm un ciešanām mēs nespētu izbaudīt prieku un laimi. Tātad, paradīzē būtu garlaicīgi. …
