Saskaņā ar funkcionālo teoriju ES federālie varas orgāni un institūcijas, kas stāv pāri nacionālām robežām, gūst aizvien lielāku varu, un šīs varas īstenošana aizvien vairāk attālinās no dalībvalstu līmeņa. Tādēļ pieaug vara, ko izmanto ES institūcijas. Pēdējos gados kopš Eiropas Savienības līguma papildinājumiem, kas stājās spēkā 1993. gada maijā, pastiprinājās lēmuma pieņemšanas procesa demokrātiskie pamati galvenajās ES institūcijās, piemēram, Eiropas Parlamentā. Ekonomikas integrācijas likumdošanas procesā aizvien bija vērojams demokrātijas deficīts. Savukārt, kooperatīvās sistēmas piekritēju teorija atrodas citā pusē, kas drīzāk iezīmējas ar detalizētu nozaru ekonomisko kooperāciju starp dalībvalstīm nekā ar ES institucionālo aktivitāti. Šāda kooperācija būtībā ir paredzēta gan ES līgumos, gan tās juridiskajos principos. Šādu kooperāciju centienu pamatu var atrast nacionālās suverenitātes koncepcijās, un tas var būt labvēlīgs „valsts savienībai”. Savienības integrācija pēc Māstrihtas līguma norit saskaņā ar neofunkcionālisma pamatnostādnēm, kuru pamatā ir vairāk vai mazāk noteikts kompetences virzienu dalījums.…
