Rakstīt par Džonu Loku izvēlējos viena iemesla dēļ, viņš ir teicis, ka bērns piedzimst kā blata laba un visu apgūst augošās dzīves pieredzes laikā. Sendomātājs bija pārliecināts, ka visa informācija tiek iegūta caur pieredzi balstoties uz sajūtām, un līdz ar to norisinājās asi strīdi starp empīriķiem un racionālistiem, kas uzskatīja, ka tikai ar prātu var nonākt pie patiesām zināšanām. Pēc racionālistu pārliecības prāts nav empīriskās pieredzes faktu rezumējums, bet gan idejas apjēgšana (redzēšana, saprašana). Galvenie strīdi risinājās par zināšanu krātuvi - prātu, empīriķiem tas ir tukšs dzimšanas brīdī, racionālistiem dabas dots un jau ar iedzimtām idejām.
Es piekrītu tam, ka pasaules izpēte balstās uz uztveri caur sajūtām. Cilvēka dzīves lapa tiek aprakstīta mācoties, apgūstot sabiedrības un arī atstāto iepriekšējo paaudžu pieredzi, aktīvi darbojoties. Bet tā lapa nav balta, tajā glabājas ģenētiskā informācija. Bērns tomēr pārmanto kādas noteiktas īpašības no saviem vecākiem (pārmantotas īpašas fiziskās pazīmes un rakstura specifiskās īpatnības). Bet tomēr, cilvēka personība veidojās kā psiholoģisko īpašību kopums, un tajā neietilpst tikai sajūtas un uztvere.
Džons Loks ir centies pārliecināt par to, ka cilvēkā nav nekā pirms viņš nav pieredzē visu apguvi, bet lielākoties domātāja pierādījumi balstījās uz lietā, ko cilvēkam tiešām ir vispirms jāiemācās, kā, piemēram, aprēķināt matemātiskus uzdevumu, zināt, kas ir labais un ļaunais utt. Es uzskatu, ka cilvēkā tomēr pastāv dabas dotas sapratnes spējas. Jo, lai visu iemācītos, ir jāizprot, kam tas vajadzīgs protams, arī šo varētu piedēvēt, un kā to arī Loks dara, ka tas ir iegūts pieredzes laikā, a apriori. Un kur bērns zina par pamatemocijām? …
