-
Ārējais izskats Francijā
Sievietēm ļoti svarīga ir kosmētika, matu sakārtojumus kā arī aksesuāri. Tas viss viņu ārējam tēlam piešķir individualitāti un pievilcību. Turpretim franču vīrieši rotaslietas un odekolonu parasti lieto daudz retāk nekā citās latīņu kultūras zemēs.
Par spīti senajam mītam, ka franči katru dienu mēdzot mazgāties vannā, ūdensvads un kanalizācija Francijā ir plaši ieviesti samērā nesen. Neaizmirstiet, ka tradīcijas veidojas daudzu gadsimtu gaitā (kad centrālās apkures vēl neija, stindzinošas ziemas vidū, saslapināt ķermeni bija daudz kaitīgāk nekā nemazgāties ilgu laiku). Tomēr rūpes par to, kā novērst ķermeņa svīšanas izraisītās sekas, galu galā nemaz nav tik lielas. Daži franči uzskata, ka amerikāņu mānija ķermeņa aromātu neitralizēt ar dezodorantiem vai šampūniem un odekoloniem ir pārspīlēta.[1]
Uzzinot un izpētot piesaistošo, nopietno un interesanto franču attieksmi pret to ārējo izskatu man top skaidrs kādēļ atpazīstamākie un ekstravagantākie modes dizaineri nāk tieši no viņu zemes. Manuprāt, mums latviešiem nenāktu par ļaunu ņemt piemēru no francūžiem tieši krāsu izvēles ziņā.
…
Apģērba vēsture ir daļa no civilizācijas kultūras. Tālā pagātnē tērps rotāja un pasargāja cilvēka ķermeni. Apģērbam visos laikmetos piemitusi ļoti liela un svarīga nozīme. Lai gan tautas gudrība māca neskatīt „vīru no cepures”, psihologu pētījumi norāda, ka 85 gadījumos no 100 savu attieksmi pret citiem cilvēki veido tieši pēc apģērba. Pirmais iespaids par cilvēku nereti kļūst par dominējošo un nosaka mūsu attieksmi pret personu arī turpmāk. Tādēļ lietišķā etiķete lielu uzmanību veltī cilvēka ārējam izskatam.[2] Apģērbs ir cilvēka ārējais noformējums. Tas raksturo personas gaumi, attieksmi pašam pret sevi un citiem, kā arī savu ieņemamo amatu, darbu vai profesiju. Tērps ir katra cilvēka vizītkarte un raksturotājs. Ar to viņš demonstrē savu raksturu, morāli un piederību pie kādas sociālās klases. Apģērbs signalizē, vai tā nēsātājs respektē sabiedrības normas vai ignorē tās.[3] Ģērbšanās noteikumus ietekmē kultūra, reliģija, audzināšana, klimatiskie apstākļi, ieņemamais amats un arī sociālā vide. Cilvēks automātiski tiecas vilkt mugurā to, kas viņam simpatizē, piestāv, kā viņš grib sevi parādīt citiem. Dažkārt atrodamies vidē, kur varam atļauties izskatīties kā vien sirds vēlas, tas ir mājās, personīgās svinībās vai tuvu draugu lokā. Tomēr sabiedriskās vietās, tādās kā darbavietā, skolā, teātrī, slimnīcā vai valsts svētku norisē, mums ir pienākums būt sakoptiem. Tautas tērpā nebūtu vēlams iet uz veikalu iepirkties,taču Dziesmu svētku laikā, vai lauku sētas svinībās – kapēc ne?
