šajā referātā apskatīšu cilvēka dabu ko pārsvarā visi filozofi salīdzina ar idēlu valsti.
Grieķiem politiskā filozofija nozīmēja polisas izprašanu. Tā bija pilnīgi atšķirīga no monarhijām un aristokrātijām, no kurām tā bija radusies – valdītāji vairs nevarēja pret pakļautajiem izturēties kā pret īpašumu, un cilvēki izjuta lojalitāti pret visu polisu, ne tikai pret savu ģinti. Polisas bija mazas, neatkarīgas kopienas, kuras pārsvarā pašas sevi nodrošināja un kurās valdīja tās pilsoņi. Polisas ideāls, pēc Platona domām, bija tad, ja cilvēki īstenoja katrs savu uzdevumu, kas tam dots no dabas, tādejādi izpildot savu pienākumu pret visu polisu. Atēnās valdīt varēja jebkurš pilsonis. Taču Platons uzskatīja, ka valdīt vajadzētu tikai tiem, kuri tam radīti un kuriem atbilstošas zināšanas, respektīvi, tiem, kuri dzimuši par valdītājiem, nevis sargiem vai zemniekiem, amatniekiem. Valdītājs nedrīkst būt alkatīgs un ieinteresēts pašlabuma gūšanā, viņam jārūpējas par visas polisas labklājību, tieši tādā mērā, cik katram tās iedzīvotājam pienākas.
Platons uzskata, ka taisnība nav panākama ar ļaunumu. Ja kāds izdarījis, ko nosodāmu, tam jāpiemēro tāds sods, kurš izmainītu cilvēka dabu un atturētu viņu no tālāka ļaunuma. Taču šis sods nedrīkst tikt izpildīts kā iebiedēšana vai atmaksa, ja tas nav taisnīgi un morāli nepieļaujams. Viņš uzskata, ka valdītājam jāizvēlas līdzeklis, ar kurš būtu vispiemērotākais noziedznieka pārveidošanai un noziedzniekam tam jāpakļaujas. Taisnība ir tad, kad valdītājs nepieļaujot kļūdas, dod pavēles, kas nāk par labu visai polisai. Kaut gan Platons pats atzīst, ka pilnīgs taisnīgums ir nereāls.
…
