Māte Prātniekam vēl dzīvoja, kaut gan jau ļoti nevarīga un gandrīz neredzīga, jo pēdējos gados, par dēlu bēdādamās, viņa bija izraudājusi acu gaišumu. Saimnieces gaitu viņas vietā turēja vedekla, jo, Prātnieks bija apprecējies, ņemdams no Oļinietes brāļa meitām iz visas rindas, kuru pats gribējis, kā Oļiniete arvienu sacīja… Bet lāsti, grūti, rūgti lāsti bira uz Prātnieku bez mitēšanās.
Daži runas vīri sāka cits citu zobot un sirdīties uz Prātnieka, ka tas esot par lielo pazinēju izlielījies, bet pats atkal pirmais slējies augšā; un ko tad citi, kas neesot mērnieku redzējuši, varot tur zināt? Tiem bijis jāceļas līdz.
"Bet es vēl nemaz nevaru ticēt, ka viņš nebij mērnieks,” Prātnieks, gudri domādams, runāja, it kā gribēdams caur to savu misēkli labot. "Var būt, ka viņš tik pārģērbies tāpat ienāk, lai var izmanīt, ko valsts vietnieki runā."
Secinājumi
Prātnieka tēls parāda to, cik cilvēks var būt mantkārīgs un pie kā tas var novest
parāda arī to, ko cilvēkam var nodarīt nepārvarama tieksme pēc bagātībām
Prātnieka tēls liek salīdzināt to laiku cilvēkus ar mūsdienu cilvēkiem un saskatīt tajos līdzību!
…
