Klusums. Smacējošs un mokošs klusums. Visapkārt nomokoša tumsa. Vienīgi no manis, nevarīgas sveces liesmiņas, vēl spīd mazītiņš gaismas stariņš. Es drīz izdzisīšu un no manis kā gaistošas atmiņas gaisā uzvīsies sīks dūmu pavediens. Tad es pazudīšu tikpat ātri un nemanāmi kā ienācu šajā pasaulē. Arī tad es biju maza un nevarīga.
Es pat vēl nebiju dzimusi un tomēr jutu, ka tieši tagad mani iedegs un es ienākšu nepazīstamā vidē. Tā arī notika. Es nejutu skumjas, kaut arī biju pavisam viena. Man tik ļoti gribējās būt lielai un kvēlojošai, ka nekam citam neatlika laika. Nekam citam nebija jēgas. Visa mana dzīve vijās tikai ap domu kļūt lielai. Tas tā turpinājās ilgi. Kaut gan – cik tad tas ilgi var būt, ja viss mans mūžs ir viens vienīgs mirklis.…
