Ikvienas valsts lēmumu pieņemšanu ārpolitikā ietekmē kādi konkrēti faktori, kas ļauj tās lēmumu pieņemšanas veidus klasificēt modeļos. G. Allisons piedāvā četrus pamata modeļus- racionālo, organizatorisko, politisko un socio-kognitīvo lēmumu pieņemšanas modeli. Izmantojot šos modeļus vajadzētu būt iespējai skaidrot it visu valstu ārpolitiskos lēmumus, taču vai tas tā patiešām ir? Šos modeļus ir samērā viegli pielietot militāru krīžu situācijās, pavisam ikdienišķu lēmumu un ilgtermiņa stratēģiju skaidrojumos un citos gadījumos. Taču nenoliedzami mēdz būt arī izņēmumi. Vai šie modeļi spēj skaidrot arī lēmumu pieņemšanu valstīs, kas nav pastāvējušas tik ilgi kā pārējās, valstīs, kas Aukstā kara situāciju piedzīvoja ne kā neatkarīgas valstis? Vai iespējams tomēr tas, ka post-komunistiskās jaunās un neatkarīgās valstis savus ārpolitiskos lēmumus pieņem pēc citiem nosacījumiem, nekā to skaidro viens vai otrs Allisona modelis? Lai to noskaidrotu, par piemēru var ņemt Latvijas ārpolitisko lēmumu pieņemšanas mehānismu, pētot to, piemēram, krīzes situācijā, kāda radās 1998.gadā.
Vispirms būtu nepieciešams īss notikumu pārskats. 1997.gadā, kad Latvija uzzināja, ka tās mērķis iestāties NATO un ES netiks sasniegts tik ātri kā cerēts (NATO deklarēja, ka Baltijas valstis netiks iekļautas pirmajā NATO paplašināšanās posmā un ES noraidīja Latvijas prasību uzsākt iestāšanās sarunas), taču tā vismaz strādāja pie Baltijas-ASV Hartas (Baltic-US Charter), Krievija negaidīti piedāvāja Latvijai (un arī pārējām Baltijas valstīm, kā arī divām no Skandināvijas valstīm) Krievijas Drošības Garantijas (Russian Security Guarantees) un Reģionālās Drošības un Stabilitātes Paktu (Pact for Regional Security and Stability).…
