Lai cik garlaicīgi nebūtu koncerta pirmajā daļā…
Koncerta otrā daļa bija žilbinoša. Man piekritīs arī lielākā daļa no tiem tūkstoš
(precīzi 1000 cilvēku, jo zāle bija pārpildīta un tajā ir tikai 1000 vietu) citiem klausītājiem.
Ar pirmajām taktīm mēs visi sajutām to spriedzi, kura sengrieķu mitoloģijā plūst pa Zemi un Elli savienojošo upi Stiksu, par kuru gruzīnu komponists Gija Kančeli sacerējis episku (atļaušos lietot šo vārdu izpildījuma episkuma un ļoti, ļoti, ļoti augstās kvalitātes dēļ) koncertu altam, jauktam korim un orķestrim.
Ieskatoties šī koncerta partitūrā, sākotnēji šķiet, ka tas būs tikpat garlaicīgs kā jau
skanējušais rekviēms, jo temps - lēns, sākumā spēlē tikai vijoles… taču dinamika! Trīs forte! Jāpiemin mazliet par pašu Kančeli - viņš ir ļoti liels speciālists lēnu tempu lietošanā, lielāka daļa viņa skaņdarbu ir lēni, taču ne velti - katrā ir vismaz viens aktīvs posms, kas
parāda to gruzīņu tempermentu. Arī šī te “Stiksa” ir lēna, bet tajās dažās ekstāziski
patētiskajās epizodēs, kur tutti orķestra forte mijas ar koristu skaļo dziedājumu un
kopējais izpildījuma skaļums sasniedz apdullinoši augstus decibelus, personīgi mani nelika mierā satraukums, sava veida stress un, galvenokārt, ziņkāre - kas notiks tālāk.
Visbiežāk bija vienkāršs klusums.…
