2010.gada zemestrīce Čīlē un tās sekas

Zemestrīce ir pēkšņa enerģijas atbrīvošanās Zemes garozā, kā rezultātā veidojas seismiskie viļņi. Zemestrīces parasti rodas litosfēras plātņu sadursmes vietās. Spriegums palielinās, līdz viena no plātnēm gūst virsroku. Tad notiek straujš trieciens, kas izraisa zemestrīci. Šādas plātņu sadursmes parasti notiek 5-15 kilometru dziļumā. Zemestrīces tiek reģistrētas ar seismogrāfiem, kas pazīstami arī kā seismometri. Zemestrīces cilmvietas centrālo punktu sauc par hipocentru. Punktu uz Zemes virsas tieši virs hipocentra sauc par epicentru. Spēcīgākie viļņi ir hipocentrā, bet, izplatīdamies tālāk, tie pavājinās.
Lai novērtētu zemestrīces spēku, ir ieviestas vairākas mērīšanas skalas, no kurām visbiežāk izmanto Rihtera skalu. Pēc šīs skalas zemestrīces, kuras ir vājākas par 3 ballēm, cilvēks tik pat kā nemaz neizjūt, savukārt, ja zemestrīces spēks ir lielāks par 7 ballēm, tad tā izraisa lielus postījumus plašā teritorijā. Zemestrīču svārstību intensitāte tiek mērīta pēc Merkalli skalas.
Virs zemestrīces izcelšanās vietas, tā ir jūtama, kā Zemes virsmas trīcēšana un drebēšana, dažreiz arī ir redzamas Zemes virskārtas izmaiņas. Pēc spēcīgām zemestrīcēm, kuras notiek jūrā netālu no sauszemes un ir ievērojamas jūras dibena izmaiņas, izceļas cunami viļņi. Zemestrīču svārstības var arī izraisīt zemes nogruvumus, kā arī vulkānisko darbību.
Būtībā ar terminu zemestrīce apzīmē jebkuru seismisku aktivitāti, kā rezultātā rodas seismiskie viļņi, neatkarīgi vai tā ir dabas parādība, vai to izraisa cilvēks. Zemestrīces galvenokārt rodas ģeoloģisko procesu rezultātā, bet tā var rasties arī vulkāniskas darbības, zemes nogruvumu, sprādzienu un kodoleksperimentu rezultātā.…