Par piemērotāku globalizācijas konceptu uztver to, kas rada straujāku jaunu ideju izplatību, lielāku preču un pakalpojumu, un pat darbaspēka kustību pāri tradicionālām valstu robežām.1 Firmas cenšas savas preces piemērot patērētāju vēlmēm, lai gan viņi sastopas ar dažādiem šķēršļiem, kas galvenokārt balstās uz sociālās nevienlīdzības. Plaša mēroga starptautisko ražošanu un tirdzniecību neretu kavē vietējā saimnieciskā politika, lai ierobežotu importu. Piemēram, Latvijā globalizāciju kavē tas, ka mums nav reālas, nopietnas pieredzes un mēs vēlamies tirgoties ar kaimiņvalstīm vai bijušajām PSRS valstīm. Latvijas saimnieciskā rosībā ļoti liela loma ir un būs izejvielu transportam un kokmateriālu eksportam. . Īsti jaunu eksporta produktu un pakalpojumu vēl ir pamaz.2 Eksportu un importu savā ziņā nosaka arī manu kultūra, tā vajadzības un mode. Imports no citām zemēm palīdz celt gan turīgo, gan mazturīgo iedzīvotāju labklājību, bet augstvērtīgu preču un pakalpojumu eksports nodrošina augstākus reālos ienākumus.3 Starptautiskā saziņa ar vien vairāk pieprasa lai būtu izvēles brīvība gan labāk attīstītajās gan sliktāk attīstītajās valstīs.…
