Epitāfijas ( no gr. Val. epi ‘virs’, taphios ’zārks’) ir pasaules un latviešu literatūrā maz izmantots un literatūrkritikā maz aplūkots žanrs, kas radies antīkajās pasaulē kā piemiņas dziesma mirušajiem. Šajās dziesmās tās izpildītājs vērsās pie aizgājēja, slavinot tā tikumus un stāstot par viņa šīs zemes nopelniem. Sākotnēji radušās kā veltījums konkrētam mirušam cilvēkam, epitāfijas laika gaitā pārveidojušās un kļuvušas pazīstamas arī pie miņas dziesmas abstraktām lietām, parādībām, kā aizgājušais laiks u.c. Tāpat pazīstamas arī epitāfijas ar parodisku, satīrisku nokrāsu.
Aplūkojot epitāfijas V. Plūdoņa daiļradē, vispirms jāpievērš uzmanība V. Plūdoņa attieksmei pret nāvi vispār. Gandrīz katrā dzejoļu krājumā varam sastapt vienu vai vairākus dzejoļus, kuros V. Plūdons runā par nāvi, iznīcību, par dzīves īslaicīgumu. Zīmīgas ir rindas dzejoļu krājuma ‘’Tālie krasti’’ dzejolī ‘’Dziesma’’-
‘’ Mīli, mīli, kamēr vēl ko mīlēt tev ir
Viens mirklis tik nāvi no dzīvības šķir.’’1
Šeit izpaužas V. Plūdoņa it kā divējādā attieksme pret nāvi. No vienas puses, tā pienāk pārāk ātri un negaidīti, bet no otras puses liek apjaust dzīves svarīgumu un liek dzīvi pavadīt pēc iespējas pilnvērtīgāk.…
