“Uz ko lai es runāju šodien?”1 – ar šīm rindām sākās mani ceļojumi Raiņa daiļdarbu pasaulē, kad mācījos 6. klasē. Skolā notika gatavošanās kādai literārai pēcpusdienai, un mums bija jāiemācās no galvas viens dzejolis. Iepriekšējā vakarā, pirms klases atlases, pakāpos līdz savas istabas augstākajam grāmatu plauktam, kurā snauda vienādu, biezu grāmatu kaudze, izvēlējos vienu, pārlapoju, atrodot pieklājīgi īsu dzejoli no trīs trīsrindēm un pusstundas laikā to iemācījos. No rīta vēl atkārtodama devos uz skolu, kā pienākumu dzejoli nodeklamēju klases priekšā. Laikam biju gana izteiksmīga – nākamajā dienā jau ar šīm rindām uzrunāju visu skolu aktu zālē, pat īsti nesaprotot, par ko šis dzejolis vēsta. Tik tagad pārlasot, saprotu, ka diez vai trīspadsmitgadīgam bērnam vajadzēja citēt dzeju, kura vēsta par smagu vientulību un dzīves depresiju.
Par Raini biju dzirdējusi jau no mazotnes. Likās, tāds liels vīrs bijis - mūžam sirms, ar bārdu, sēž Esplanādē un vēro putnus. Nojautu, ka dzejnieks. Bet tolaik vēl pat iedomāties nespēju, kādu literāru un filozofisku mantojumu viņš atstājis visai cilvēcei. Zināju - septembrī cilvēki mēdz tikties pie viņa pieminekļa un lasīt dzeju. Tad un arī tagad pa retam kādu dziesmu gadās skandināt ar Raiņa tekstiem. Nāca vidusskolas laiks, un sastapos ar Raiņa Jāzepu. Lai arī cik aizrautīgi tikām iesaistīti dzejas dienās un pat vadāti pa dažādiem muzejiem, neizdevās man to Jāzepu saprast. Gribi atrast atbildi uz kādu jautājumu? Palasi Raini. Ja viņš nezina, tad atbildes nav. …
