Lini

Cilvēku dzīve nav iedomājama bez audumiem un tekstilijām, tās mūs apņem it visur – gan sadzīvē, gan tehnikā, gan būvniecībā, gan medicīnā un daudz kur citur. Bet salīdzinot mūsdienu plašo piedāvājumu ar senatni, var redzēt, ka sortiments ir tik liels, ka mēs bieži vien nemaz nevaram izvēlēties. Bet visa pamatā ir dabiskās šķiedras, kuras iegūst no dzīvniekiem, augiem un minerāliem.
Augu celulozes šķiedras veidojas sēklapvalkā vai augļapvalkā (kokvilnai, kapokam), lapās (agavei, šķiedras banānam, Jaunzēlandes liniem, jukai), stumbros (džutai, kaņepēm, kenafai, liniem), retāk augļos (kokospalmai- kopra). Vēl nesenā pagātnē daudzas tautas izmantoja arī no liepām noplēstos lūkus, bērza tāsis, egļu krijas un citas šķiedras, kas veidojās koka mizā. [7;5]
Linus audzē visā pasaulē, pēc kokvilnas tā ir nozīmīgākā aužamo šķiedraugu kultūra. Latvijā liniem vienmēr ir bijusi īpaša nozīme.

Lini (1.att.) ir vieni no nedaudzajiem tehniskajiem kultūraugiem, kas vienlaikus dod divējādu produkciju- šķiedru un sēklas. Uzskata, ka kultūras lini cēlušies no savvaļas liniem (Linum angustifolium); tie pieder pie linu dzimtas (Linaceae). Linu ģintī ir vairāk nekā 200 sugu. Kultivētos linus (Linum usitatissimum) iedala atvereņos (pogaļas pēc nogatavošanās atveras un sēklas izbirst, tādēļ tagad tos neaudzē) un neveroņos (nogatavojušās pogaļas neatveras, tā ir raksturīga kultivējamo linu īpašība). Liniem ir daudz paveidu, bet audzē tikai divu botānisko šķirņu linus:
garšķiedras linus – gari, taisni, mazs sazaroti; galvenā produkcija ir šķidras;
eļļas linus – īsi un stiebrs ir sazarots; galvenā produkcija ir sēklas, no kurām ražo linu eļļu.…