Līdzās daudzām citām psiholoģiskām saslimšanām, aizvien biežāk sastopama anoreksija un tās „māsa” bulīmija. Turklāt šīs slimības – jo tās patiešām ir slimības – var beigties letāli un savu upuri novest kapā. Bet kā tad īsti anoreksija un bulīmija izpaužas? Kā tās cēlušās?
Pirmais solis pretī saslimšanai ar anoreksiju – neapmierinātība ar savu izskatu: „Es esmu tik resna!”, „Ārprāts, kādi man tauki!”. Nākošais – apņemšanās rīkoties. Kaut kas taču jādara lietas labā! Jākļūst slaidai un skaistai kā modelēm uz žurnālu vākiem. Un, galu galā, tieši to taču no mums visi gaida! Tad seko ēdienu devu samazināšana, kas turpinās, līdz slimniece praktiski neēd. Pat apēdusi vienu ābolu dienā, viņa uzskata, ka ir pārkāpusi robežas un uzņemtās kalorijas noteikti parādīsies tauku veidā. Anorektiķes var vairākās dienas pārtikt tikai no tējas (bez cukura – jo tajā taču ir kalorijas), joprojām nervozējot par neesošu lieko svaru. Spogulī viņas sevi redz nevis patiesajā izskatā ( kas pārāk bieži ir vienkārši katastrofāls – tikai kauli un āda), bet saskata neesošus tauku slāņus, no kuriem vēl jātiek vaļā. Ja slimības norisē neiejaucas, meitenes organisms saēd pats sevi - pēdējā slimības stadijā tas jau ir tā novājināts, ka glābšana nav iespējama.
…
