Pirmais, kas iekrita acīs bija grāmatas noformējums – melna ar sarkaniem burtiem un naudas žūksnis, kas noteikti apzīmēja kaut ko ‘’netīru’’. Un, manuprāt, tas ir salīdzinoši izdevies ilustrācijas veids kā apzīmēt grāmatas saturā izteikto.
Šī grāmata sākumā man atgādināju tādu, kā stāstu. Pats ievads un notikumu vispārējā gaita sākumā šķita mazliet garlaicīga, jo būtībā bija grūti izprast tā kontekstu, noteikti iespējams dēļ tā, ka pirms tam nemaz nezināju, ka latviešu žurnālisti ir sarakstījuši šāda veida grāmatas un par šiem notikumiem man bija maz, kas zināms. Svarīgi ir tas, ka šajā grāmatā visi notikumi ir aprakstīti pēc to notikumu gaitas, respektīvi, hronoloģiskā secībā, kas man ļoti pietrūka Dombura un Voikas grāmatā, jo tajā šie dažādie notikumi bija salīdzinoši haotiski un gluži vai ‘’mētāja’’ no viena uz otru, protams, tā ir salīdzinoši bagātāka grāmata.…
