Viņa saka, ka dosies nopirkt ziedus pati. Tik vienkārši viss sākas. Bet patiesībā jau sākums grāmatai ir vēl krietni pirms šī teikuma.
1882. gada 25.janvārī divu ar literatūru saistītu cilveku ģimenē piedzimst meitiņa – Virdžīnija. Jau agri Virdžīnija iemācās, ko nozīmē zaudēt tuvus cilvēkus – nomirst viņas māte, pusmāsa, brālis un tēvs. Un tas viss noved Virdžīniju pie nervu sabrukuma. Varbūt tieši šeit sākas Deloveja kundze. Kā vēlāk teiks pati Virdžīnija Vulfa, tad Deloveja kundzē viņa skicē pašnāvības un vājprāta tēmu. Skicē pasauli, kurā viņa dzīvo – pasauli, kurā galvenais ir noturēt līdzsvaru, jo līnija, kas šķir saprātu no vājprāta, ir tik trausla un nepamanāma, ka pārkāpt to var pavisam viegli. Tā ir pasaule ar plūstošām un mainīgām robežām un brīžos, kad redzi sevi no malas, ir neizturami grūti. Jā, laikam jau te sākas „Deloveja kundze”.
Pasaule funkcionē tieši tā – starp pretējiem poliem, kas sevī jāsavieno cilvēkam. Neprāts un racionalitāte, dzīvība un nāve – tas viss atrodas pavisam cieši blakām. Deloveja kundze saka, ka jūt sevi visam slīdam cauri – kā nazi. Liekas, tieši tā viņa ir izslīdējusi cauri dzīvei un tieši tā izslīd no nāves rokām. Jo, lasot ne mirkli nepamet sajūta, ka tieši ar to viss beigsies – ar Deloveja kundzes nāvi.…
