Savā sudrabkāzu dienā Ešersts ar sievu brauca izbraukumā. Apmešanās vietā viņi ieraudzīja kapa kopiņu. Pie krustceļa. Pašnāvnieka kaps.
Lai viņa dzīvesveids bija cik plašs un izsmalcināts būdams, viņš tomēr arvien izjuta kādas nenoteiktas alkas, ilgas un zināmu tukšumu. Pēkšņi ainava šķita pazīstama. Sirds iesmeldzās. Viņš atcerējās savas dzīves pagājušos mirkļus, to skaistumu un aizraujošo burvību, ko nebija pratis paturēt. Nevadāmu jūtu dienām, kas spēji noslāpētas bija beigušās. Un tad viņš, guļot zālē, atcerējās:…
