To sajūtu es noķēru pēc nedēļas, es tai iegūlos rokās. Atceros, ko mamma teica pat to, ka tēvus nelaiž klāt. Lūk! Bijām laukā no slimnīcas un gulēju tētim rokās. Tad es sajutu to pilno laimi, to savu laiku.
Es piedzimu laikā. Kopā ar vēl pāris tādiem kā es, nebija jau tā kā tagad, kad visi pa vienam savās istabiņās ar mūziku un svecēm dzimst, bet tomēr tas bija skaisti, tomēr tas bija man laiks. Vēl jo projām šķiet, ka izvēlējos gan pareizo vietu, gan pareizos cilvēkus un pats svarīgākais- pareizo laiku.
…
