Aizbildnības jēdziens un raksturojums

SECINĀJUMI
Aizbildnis aizvieto saviem aizbilstamajiem vecākus, kā arī pārstāv bērnu personiskajās un mantiskajās attiecībās. Aizbildnību dibina nepilngadīgajiem, tas ir, bērniem, kuri nav sasnieguši astoņpadsmit gadu vecumu. Gadījumos, kad nepilngadīgais ir pazaudējis abus savus dabīgos aizgādņus (vecākus), atbildību par bērna nākotni un viņa interesēm uzņemas bāriņtiesa. Tā pilnībā uzņemas aizbildņa meklēšanu, izvērtēšanu un iecelšanu. Bāriņtiesas uzdevums ir kontrolēt situāciju visu aizbildnības laiku un nepieciešamības gadījumā iejaukties šajos procesos, lai nodrošinātu nepilngadīgā tiesību izpildi un drošību. Par aizbildņiem primāri tomēr mēģina izvēlēties tuvākos vai tālākos radiniekus, lai ļautu nepilngadīgajam augt apstākļos un atmosfērā, kas ir pietuvinātam tiem apstākļiem, kas ir bijuši līdz dabisko aizbildņu zaudēšanai. Tas ir ļoti svarīgs, ja ne pat galvenais faktos bērna turpmākai, normālai attīstībai. Par aizbildņiem vairums gadījumos kļūst vecvecāki, tuvākie radinieki, vecākie brāļi un māsas. Tomēr, ja situācija ir tāda, ka neviens no radiniekiem nevar vai nevēlas uzņemties aizbildnību vai radinieku vienkārši nav, aizbildnis var būt arī svešs cilvēks/ģimene, kura ir gatava uzņemties šādu atbildību. Aizbildnība ir laba alternatīva bērnu namiem vai cita veida sociālajām iestādēm. Tomēr katram, kas apsver iespēju kļūt par aizbildni, ir jāsaprot un jāapzinās šīs atbildības nopietnība. …