Fausts saprot to, ka ir vienīgais vaininieks, un tāpēc dodas uz cietumu atbrīvot meiteni. Bet pa to laiku meitene cietumā jau ir zaudējusi prātu, vienu brīdi tai liekas, ka Fausts atnācis viņu nogalināt, otrā tā atpazīst Faustu kā savu mīļoto. Tāpēc meitene viņam atsaka un nemūk no cietuma. Visbeidzot Fausts saprot, ka ar visām viņu neģēlībām, blēdīšanos, melošanu viņi sabojāja citiem dzīvi un arī pats Fausts no tā nekā neieguva.
Grūti pateikt, vai Fausts rīkojās pareizi vai tomēr nepareizi, kad slēdza līgumu ar Mefistofeli, lai atrastu laimi. Bet drīzāk dzīves jēga ir jāmeklē pašam savā dzīvē, lietās, kas interesē, cilvēkos, kas atrodas apkārt, un nodarbēs, kam velti savu dārgo laiku. Dzīves jēgu nevar parādīt vai nolikt uz paplātes degungalā – tā jāatrod, vai, precīzāk, jāsaprot, pašam. Jēga dzīvot ir vienmēr, pat ja tajā brīdī iespējams tā nešķiet, jo laiks visu un visus maina.
…
